Pie tevis atnāk kāds skaists akmens, koka gabals vai stikla lauska ko jūra ir izskalojusi un saka: Es esmu tavs Dieviņš. Es gribu redzēt, kā Tu veidosi savu dzīvi…
Tu paņem audumu, pie kura pielīmē šo mazo Dieviņu, tas uz mūžiem būs tavs! Un sāc izvēlēties pērlītes – lielākas un mazākas … adatā iever diegu un šuj … krāsainu vai vienā tonī, bet tu šuj … tev sanāk aplīši, ziedlapas, jūras viļņi, bet tu tik šuj … tā paiet tava dzīve krāsu un formu izvēlē… un Dieviņš tik priecājas redz cik skaisti tev sanāk … tieši tik skaisti cik pats esi pelnījis, tik skaisti, cik skaistus savus darbus esi veicis.
Tu jautā savējiem vai patīk tev? Bet viņi tev atjautā: bet TEV …tev pašām?
Ja vari teikt jā, tad spraud šo piespraudi pie krūts un svini dzīvi un vizuļo…un Dieviņš pār tevi zvaigznes lej salūtā…
Ja saki nē…tad apdomā, kas pietrūkst tavai piespraudei un liec tai uzziedēt, liec tai krāšņai būt…dari tā, lai Dieviņa namā svētkus varētu svinēt visi kas sanākuši un uz tevi mīlestības skatienus vērš.
P.S. arī es kādā savā pārdomu brīdi pastaigājos gar jūru, un atradu izskalotu, sagraztu stikla gabalu un tas bija sirds formā...tieši tas kas man pietrūka! Es to savu mazo sirds formas Dieviņu vēlāk kā brošu piespraudu pie krūts un priecēju ne tikai sevi, bet arī citus!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru